Interesanti novērot, ka kārtības trūkums, kuru vecāki katru dienu redz bērna istabā, kopējā sadzīvē, ne vienmēr nozīmē, ka bērns ir nekārtīgs ārpus mājām. Pedagogi pievērš uzmanību, ka daļa skolēnu vecāku, taujājot pēc viņu padoma, kā vienoties ar bērnu par ikdienas disciplīnas trūkumu, ir pārsteigti, ka klasē viņu bērns ir kārtīgs, labprātīgi tīra tāfeli, aiz sevis atstāj tīru darba vietu. Taču, kādēļ ar viņu ir grūti vienoties mājās, kādēļ ikviens lūgums saklāt gultu ir līdzvērtīgs kaujai?
Vislabāk mācīt ar paraugu
Kādēļ bērna rīcība, vērtības, kārtības nozīme mājās mainās? Kā atrast kompromisu, kad ierastie, iepriekšējām paaudzēm pazīstamie sodi, piemēram, “Ja nesakārtosi istabu – nedrīkstēsi iet laukā”, vairs nedarbojas?
Saskaņā ar “Grite” tīrības ekspertu, psihologu Eligiju Jokubaiti (Eligijus Jokubaitis), bērns, tāpat kā pieaudzis cilvēks, vadās pēc struktūras, kuru nosaka vide. Skolā, piedaloties mācību darbībā vai mājas vidē, bērna uzvedība lielākoties ir atkarīga no tā, kādu paraugu rāda citi, lielākoties, pieaugušie cilvēki.
Ja skolā ir spēkā skaidras un noteiktas atbildības un pienākumu robežas, tādām robežām ir jābūt spēkā arī mājās. Būtiski ir saprast vienu noteikumu, uzsver E. Jokubaitis: ja vecāki paši nerādīs iniciatīvu, paraugu, kā jāizskatās ikdienas rutīnai, sadzīvei, Z paaudzes bērnam būs grūti saprast, kādēļ viņam, atšķirībā no vecākiem, jādzīvo pēc noteikta režīma.
“Bērni lieliski modelē pieaugušo rīcību un, līdz noteiktam vecumam, tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā viņi mācās. Tādēļ, ja bērns katru dienu redzēs kārtību un darbu, kas tiek ielikts, lai mājas būtu tīras, ticams, ka liela daļa darbu, lai izveidotu ieradumu, tiks veikta”, - komentē psihologs.
Pajautājot, kāda vecuma bērnus ja varam radināt pie kārtošanas iemaņām, speciālists atbild, ka precīzu vecumu noteikt ir gana grūti noteikt: “Bērnu attīstības temps un jauniegūto iemaņu kvalitāte var atšķirties. Taču, tiek uzskatīts, ka, bērnam sākot staigāt, viņš jau ir spējīgs mācīties ielikt savu rotaļlietu tai paredzētā kastītē. Tiecoties attīstīt ieradumu veikt kārtošanu, jāsāk to darīt pēc iespējas agrāk.”
Noteikumiem ir jāatiecas uz visiem
Tiek apgalvots, ka Z paaudzes bērni ir sevišķi patstāvīgi – viņi vēlas, lai viņiem uzticamies, precīzāk, uzticētu viņiem, kā pieaugušajiem, uzdevumus, par kuriem viņi būtu atbildīgi.
“Svarīgi, lai bērns sāktu novērtēt un priecāties par kārtību, - uzsver E. Jokubaitis. – Tādēļ bērnam var uzticēt svarīgā mājas vietā esošu plauktu vai atvilktni, par kuru viņš būs atbildīgs. Esot savai vietai, par kuru jārūpējas, tas var mudināt atbildības sajūtu un pozitīvu skatījumu uz kārtošanu.”
Protams, šajā kontekstā līdzvērtīgi būtiska un atbildīga ir arī pieaugušo rīcība. Disciplīna, kuru cenšas ieviest, jāievēro visiem ģimenes locekļiem. Katrai lietai būtu jābūt savai vietai un viesiem ģimenes locekļiem būtu jāzina, kur ir tā vieta. Tādēļ vajadzētu parūpēties, lai bērnam būtu kastes, kur salikt savas lietas, kopā noskaidrot un atzīmēt, kur un kādas lietas tiks turētas.
Tāpat ir būtiski, lai bērnam nebūtu par daudz lietu, kuru sakārtošana prasītu ļoti daudz laika. “Ieteicams izmantot mainīšanas noteikumu. Tas nozīmē, ka bērnam var būt jauna rotaļlieta vai lieta tikai tādā gadījumā, ja kādam atdos vai atdāvinās vienu no savām senajām rotaļlietām. Tas ļauj kontrolēt rotaļlietu daudzumu, tāpat iemāca bērnam dalīties”, - padomu dod E. Jokubaitis.
Darbi jāplāno kopā
Pēc psihologa sacītā, tāpat ir būtiski konkrēti izskaidrot bērnam, ko nozīmē kārtība un kārtīga istaba. “Var izveidot sarakstu, kura punktu izpilde nozīmētu kārtīgu istabu un kopā ar bērnu piedalīties kārtošanas procesā” – iesaka “Grite” tīrības eksperts.
Šī prakse ir sevišķi iedarbīga, kad ir jāveic liela kārtošana, bet plānošanas iemaņu nav. “Bieži bērni sāk raudāt, jo uzdevumu sakārtot māju saņem negaidīti, bet darba tik daudz, ka pat nezina, ar ko sākt. Svarīgi ir motivēt un noskaņot bērnu jau laikus, ka nāksies veikt kārtošanu, bet par padarīto darbu piedāvāt pamudinājumu, kuru bērns tiešām vēlēsies” – apgalvo E. Jokubaitis.
Tāpat kārtošanas procesu ir būtiski sadalīt konkrētos, mazākos uzdevumos, lai bērnu nepārņemtu bezcerības sajūta, kas bieži kļūst par asaru iemeslu, ir pārliecināts psihologs. Šie padomi, starp citu, ir universāli – iemācoties uzdevumus plānot pakāpeniski, bērns šīs iemaņas varēs pielietot arī citās jomās – skolā, universitātē, bet vēlāk darbā.